Montuojums

Type: proza

Comment: Maruta Laskovska czyta właśny tekst, opublikowany w Katoļu Dzeive 1989

Access: public

Phrases

Orthographic Translettering Translation (PL) Translation (EN) Morphology Phonetic Comment
Nu sarunom ar babeņu Zuzanu Ornicāni, dzymušu Škaunes pogosta Ostrovsku sādžā.
Jaunū sīvu dzeds atvede uz sovom dzymtajom muojom – dzymtū sātu – Rēzeknis apriņka, Viļānu pogosta Ūgrinīkim.
Babenis dzeivē beja sovs laiks Dīvam, sovs dzīsmei, sovs dorbam.
Nu i dīneņa izadavuse itymā slapņajā vosorā, sauleite pa zemis viersu tai i staigoj.
A kaidys pupys myusu duorzā izaugušys!
Pi kotrys pupys pa treis žuburi, nu kotrys pupys treis rīkšovys pīgaidieju.
Zynu, zynu, Tu jau piec tūs dzīsmeišu atbrauci.
Paguojušajā godā pi mane jau beja vīna taida meitine, nu Reigys, nu augstys školys, klausejās, pīraksteja.
Es pīmiņu, jei staiguoja taiduos garuos, plotuos, plotuos biksēs.
Vot tev koč bruņceiši apvylkti, cīši eisi gon i šauri, nu vys jau piec sīvīšu cylvāka izaver.
A myusu kaimiņu Ontužānu jaunuokais dāls ni druskys nasmuodeja, ka tai meitinei tuos garuos, plotuos biksis, skrēja jai pakaļ obi ar sovu motocikletu kai nagudri, a kaimiņš guoja da manis i žāluojuos, ka tuo jaunuokuo navar ni savaļdeit, ni pīvaļdeit.
Taidi jau ir tī jaunī godi, ni tī kū savaļdeisi, ni tī kū pīvaļdeisi.
Tu tagad verīs iz mane i dūmoj: taida vaca taņteņa, daudz vacu dzīsmeišu zyna.
Zynu, meit, zynu.
Na vīns viņ jaunais puors myužā satykts, na vīns viņ pavadeits, tikai maņ pošai nasaticīs, ka es jau taida vaca.
Cik ta seņ beja tī agrī svātdīņu reiti, kod guojom ar muoseņu iz Landskoronys bazneicu, guojom bosom kuojom, deļ tuo ka kūrpis beja vīneiguos i vajadzēja taupēt, i tikai pi pošu bazneicys durovu varēja apviļkt kuojuos.
A deļ tuo vokorā beja daņči foļvorkys cīmata bierztaleņā, i ka Dīvs mani par doncuošonu struopātu, tod es sovu grāku navarātu ni pīlyugt, ni puorlyugt.
I cik ta seņ es varēju saceit:
Muns mīlais maņ sūlej nu dabasu zvaigznis
I vuorpeņu leigovys kleitai-
Jam sūļeju velneņu dieleņu vīta,
Nu bryuna i skaneiga muola.
A bierneiba muna bez tylta, bez laipu,
Pa vacū meža ceļu pi babenis skrīn.
Na tikai piec gluosta i syltuma,
Jei steidzās piec dzīsmeitis tuos –
Par boltū puči azarā...
A cik ta seņ muna mozuo muoseņa, tod jau jei vēļ zam golda staiguoja, iz muna brašuo Pītera verūtīs, pavysam nūpītnai breinuojuos:
O je, kaidys onkulam lelys, dzaltonys ūsys! –
Jaunai nikas nabeja par gryutu.
Pa soltuma pīrautu pluona lada kuorteņu pūrā bez apavim dzērvinis lasieju, taidys kuorklu myzu nostys iz sātu nešu, ka šudiņ pošai nav ticeibys, ka es tū byutu varējuse dareit.
Vacuokuo meita tai gribēja muoceitīs, aizvežu iz Varakļuonu gimnazeju, a muns Pīters sajiudze zyrgu i ar vuordim:
„A kur ta mes, buobeņ, jimsim školys naudu?” brauce meitai pakaļ.
Tūreiz gon sirds bezspēceibā cīši sopēja.
A godi aizskrīn.
Garum Ūgrinīkim, Maltys, Spiergys upeitem, pa skaneigū Laksteigolys saleņu, i tu, ciļvieceņ, nazini, kur jī palīk.
Tu namoni tuo breiža, ka rūkys vairuok nagrib klauseit kai seņuok, a kuojis par poļkys sūlim naguodoj.
Vyss mainuos.
Redzi, meit, muns vacais Pīters jau nu poša reita sēd tī pi lūga iz sūleņa i gaida, kod postnīks jam avīzis atness, a cik ta seņ mes obi ar jū bazneicys gruomotā skaitejom, tagad, padūmoj – lels kungs, avīzis škurynoj.
A tymuos avīzēs sludynuojumu bez sova gola.
Vot tī i rūnās tī aicynuojumi.
Unučkeņai aicynuojums iz teijātera spieleišonu.
Unuks gribūt byut par dzejnīku.
Kas jim par myusu tukšajom ustobom i naravātūs runkuļu vogom.
Tai i aizīt piec aicynuojuma.
Gaidi, kod atsagrīzs, gaidi kaidi atsagrīzs i gaidi voi atsagrīzs...
A par tom dzīsmeitem es tev, meit, gribieju saceit:
nav jau aiz kolnu tī laiki, ka gruomotu vyspuor nabeja, vāluok pasaruodeja pa kaidai, gadējēs, pītryuka santima par kū juos nūpierkt, a deļ tuo dzīsmeitis vysod leidzē meitinis, puiškinus izaudzynuot.
I beja myusim taids dzīsminīks, par Jūrdžu Andrivu sauce.
Sovys dzīsmis iz bārza tuoss, ar ūgli jis raksteja.
A skola guņs cīši acs maitoj, dreiži oklys palyka.
Tikai nu dzīsmis jis nikod nasaškeire.
Dzīsme jau ir kai breinuma putnys.
Ka ļauds jū suoks aizmierst, nūšveikstynuos ar spuornim i prūjom byus.
Deļ tuo zini, meit:
Kū dzīduosi, kū runuosi,
Cytu pusi staiguodama,
Dzīdi poša sovys dzīsmis,
Runoj sovu volūdeņu...
Kas nu dzērves garuo kokla,
Ka zeileišu nanosoj.
Kas nu meitys smuidrys, garys
Ka dzīsmeņu nazynoj.
I pīmini, meit: acs - rūkys myusim deļ dorba, acs deļ laimis, lai aiz sovys sātys vuorteņu pasauli īraudzeitu.

Text Sources

Name Type File Name Author Year Title Other Description
Ltg_2012_red_MaLa_Montuojums nagranie Ltg_2012_red_MaLa_Montuojums.mp3 Nicole Nau 2012 Montuojums Maruta Laskovska czyta własny tekst, opublikowany w Katoļu Dzeive 1989